DAUGMALES 

Jāsaka kā ir - līdz šim mana laivošanas pieredze aprobežojās ar vizināšanos laivā, kā arī ne pārāk veiklu airu cilāšanu, tomēr ne mirkli nešaubījos, ka spēšu pieveikt attālumu no Līvāniem līdz Daugmalēm”.

Patiesībā jau sen biju vēlējusies doties šādā izbraucienā pa Daugavas ūdeņiem un, re, te nu tas bija! Mans sapnis piepildījās visnecerētākajā veidā! Tas bija viens no iemesliem, kādēļ mani nebiedēja nedz laivošanas dienā pie padebešiem milstošie lietus mākoņi, nedz lietus, kas jau ik pa laikam ar neatlaidīgu mērķtiecību
iezīmēja arvien jaunas peļķes mūsu ceļā uz laivošanas sākumpunktu pie Līvānu Mākslas centra. Varbūt tieši šie dabas radītie šķēršļi braucienam piešķīra to burvību (es nebaidos šī vārda!), kas liek to atcerēties vēl un vēl. Un, protams, apziņa, ka galamērķī mūs visus sagaidīs silta tēja un silta maltīte. Es uzsveru šo mazo vārdiņu „silts”, jo pēc mirkšanas lietū un vējā, tas bija brīnišķīgs brīdis. Manam pacilātajam noskaņojumam par iemeslu bija arī jaukā biedru kompānija, kuri tāpat kā es nenobijās no laikapstākļiem un ļāvās šim piedzīvojumam.

Pēc īsas instruktāžas krastā, kur pieredzējušākie biedri ierādīja airēšanas tehnikas specifiku, sākām sēsties pa laivām. Bijām sadalījušies pāros un jāteic, ka pāriniekam ir liela loma, ja laivojat divatā. Pirmkārt, ja nevarat kontrolēt laikapstākļus, jūs varat kontrolēt noskaņojumu uz borta. Par spīti lietum, kas līņāja jau no paša brauciena sākuma, mēs ar pārinieci bijām noskaņotas šo braucienu izbaudīt. Domāju varu droši sacīt mūsu abu vārdā, ka sajutāmies kā īsti jūras braucēji. Varbūt tas ir „pirmās reizes” efekts, proti entuziasms, kas tevi pārpilda, kad tu pirmoreiz dari to, ko sen vēlējies, bet varbūt tā ir sajūta, ko sauc par „āķi lūpā”, jo tu esi gatava to atkārtot vēl un vēl!
Mūsu pārī es biju stūrmanis un izbaudīju šo sajūtu: vērot kā ūdens klajums plešas acu priekšā, noteikt laivas virzienu...
Manuprāt, šāda airēšanās pāros neapzināti sniedz labu ieskatu cilvēku dziļākajā būtībā – kā jūs sadarbojaties, kurš uzņemas vadību, kā kurš reaģē uz problēmsituācijām... Nudien, tas varētu būt labs paņēmiens, lai tuvāk iepazītu cilvēku. Domāju, ka to der paturēt prātā.
Mūsu brauciens ilga apmēram divas stundas. Šajā laikā izbaudījām dažādās līšanas pakāpes, sākot no apnicīgas līņāšanas līdz īstai lietusgāzei, kad neko daudz sev priekšā neredzi un viļņos šķiet laiva uz priekšu nekustas nemaz, lai cik stipri irtos. Tas man bija īsts izaicinājums noturēt laivu pa straumei, kad vēja brāzmas kopā ar lietusgāzi mūs neatlaidīgi dzina krastā!
Ja tā paskatās, mūsu brauciens piederētos pie sadaļas „ekstrēmie”, bet tieši tik daudz, cik var turēt tāds mazpieredzējis pilsētnieks, kurš nevar palepoties ar īpaši labu fizisko sagatavotību, bet ir gatavs parakstīties uz piedzīvojumu draugu lokā. Tā bija kā savdabīga sevis pārbaude: ja spēšu šo, tad tikšu galā arī ar citām lietām. Un es to izdarīju!
Starpcitu! Ar zināmu lepnumu varu sacīt, sasniedzot galamērķi, manas airēšanas iemaņas jau bija tiktāl izkoptas, ka man pat varētu piešķirt sertifikātu par veiksmīgu airētprasmes apguvi. Bet par mācību procesā pieliktajām pūlēm man vēl ilgu laiku atgādināja iegūtā „darba tulzna” (ar kuru es, protams, lepojos draugu priekšā).
No laivotāja-iesācēja redzes punkta varu teikt, ka Daugava šajā maršrutā ir vēlīga. Tā uzliek izturības pārbaudījumu muskuļiem, bet lutina ar skaistām ainavām, maršruts nav nedz par īsu, nedz par garu.
Pietiekami, lai izbaudītu braucienu un nepārpūlētos līdz nemaņai. Paldies biedriem par šo jauko un neaizmirstamo piedzīvojumu! Ahoi!

​

/Aleksandra Ugrika/